Ar prātu Rīgā, bet sirdi-Jūrmalā
“Skatīties ar savām acīm, runāt ar savām lūpām, domāt savas domas,” veroties Rīgas līča zilganbaltajā horizontā, aicina aktieris Gerds Lapoška. Spoži uzmirdzot teātra starmešos un spilgti debitējot režijas pasaulē, noslēgusies labākā vasara un rudens, šobrīd rit labākā ziema, bet tūlīt sekos labākais pavasaris.
Nākamajās rindkopās aicinām kopīgā ceļojumā ar talantīgo aktieri. Visupirms elektrovilcienā uz Jūrmalu kopā izzināsim, kas Gerdam kopīgs ar Ķemeriem un sliežu spēkratiem. Savukārt pēc īsa atelpas brīža viesosimies Jaunā Rīgas teātra aizkulisēs - ielūkosimies teātra pasaulē no aktieru skatpunkta.
Kulturālā ceļojuma ar Gerdu Lapošku karte
Ceļojuma pirmā daļa - Jūrmalas košās atmiņas, TikTok jēga un augstlēcējs Baķis
Kulturālā ceļojuma sākumvietas - Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas - izvēle nav nejauša. Daļa Gerda bērnības vasaru aizritēja vasarnīcā Ķemeros, uz kuru topošais aktieris devās ar elektrovilcienu. Katrs brauciens bijis kā īpašs piedzīvojums, veroties rāmi slīdošajās ainavās un klausoties riteņu dunoņā… Tādēļ arī šoreiz kāpsim pa stāvajām vilciena kāpnēm un ceļosim uz seno kūrortpilsētu, ceļā uzklausot Gerda bērnības atmiņas un ceļošanas iespaidus. Kas īsti notika 2023. gada vasaras kalnā kāpšanas piedzīvojumā?
Turpmāk katru vasaru kā vislabāko!
"Kāpēc šī bija labākā vasara? Tas tā – skaļi pateicu to. Varbūt tā nebija labākā vasara?" silto gadalaiku atminas Gerds. Vasara nesa ilgi gaidīto veldzi pēc īpaši darbīgās teātra sezonas. Tā vainagojusies ar atzinību no kolēģiem - Gerds nospēlējis 139 izrādes un iekļuva sezonas nodarbinātāko aktieru vidū. Jau pavasarī lielākā vasaras daļa bija saplānota pa dienām, un dažādas ieceres atceltas - jaunais aktieris gatavojās 50 darba maiņām vērienīgā kino projektā. Tomēr projekts pēdējā brīdī atteicās no sadarbības ar Gerdu. Lai gan piepildītais kalendārs vienā acumirklī kļuva tukšs, tas pavēra iespēju pulcināt draugus automašīnā un doties kārtīgā ceļojumā!
Talantīgā aktiera draudzības veidojas nesteidzīgi un pakāpeniski, vairāku gadu garumā. Visupirms draudzībai jābūt iejūtīgai un izprotošai, kurai atsaucas abas sirdis. "Tad vēlos draudzību kā kristāla trauciņu nest, lai tas tikai nesadauzītos", tādēļ Gerds vienmēr par to rūpējies un draudzībā aicina būt gan devējiem, gan ņēmējiem. Viņš nekad nav domājis, "vai man būs labi ar to cilvēku vai nebūs", jo mierīgā sajūta sirdī rodas pati.
Fantastiskais un iespaidu piepildītais ceļojums sniedza lieliskas sajūtas. Ne velti - Gerda pirmā reize kalnos izvērtās negaidītā piedzīvojumā, kas teju kļuvis bīstams un izaicinošs, jaunajiem ceļotājiem atklāja visnoslēptākos dabas dārgumus. Aktiera dzīvīgajā stāstījumā vagons pārvēršas par senu, bet omulīgu koka būdiņu kalna virsotnē. Tikmēr skatam caur vilciena logu paveras sniegotās nogāzes, mutuļojošās kalnu upes un zaļojošās ielejas.
Jūras sniegtā iedvesma un mierinājums
Gerds jūras horizontā, baltuma, ziluma un gaišuma hipnotizējošajā kombinācijā sarerdz mierinājumu no apkārtējās pasaules dunoņas: "Līdz ar to tu spēj kaut kā skaidrāk un tīrāk paraudzīties uz visu, kas tev ir apkārt. Jā, jūra man ļoti patīk, jūra ir superīga".
Jaunais aktieris jūras piekrastes sarunas laikā atminas 2020. gada sākuma notikumus. Toreiz Gerds draugu lokā devās uz Cēsu novada Zosēniem, kur teju divus mēnešus izolējās no apkārt valdošās nenoteiktības un neskaidrības. "Tā bija 2. kursa otrā puse, bet mēs atradām veidus kā strādāt, tas bija interesanti un radoši. Esi spiests mukt no garlaicības - tad process kļūst ļoti interesants. Ļoti būtiski visu laiku meklēt jaunus ceļus.
Kulturālās ekspedīcijas turpinājumā ceļosim uz populāro Jomas ielu, kā arī nedaudz klusāko (bet ne mazāk interesantāko) Jāņa Pliekšāna ielu, kur rodama Raiņa un Aspazijas vasarnīca. Tāpat uzzināsim aizraujoši-vēsturisku stāstu par Gerda vectēvu un vēl nesen kriminālo apkaimju auru.
Mūsu kulturālā pastaiga no Majoru klusajām ieliņām ievirzās Rīgas līča krastā - šodien jūra rāma, arī spalgais vējš pierimis. Gerdam labpatīk jūra. "Man patīk braukt un staigāt gar jūru, arī domāt pie jūras. Man nepatīk būt jūrā, man nepatīk peldēties, kuģot un tā tālāk. Ar ūdeni nedraudzējos, ja esmu ūdenī" atzīst Gerds un atminas 2. jūniju, kad aktieris draugu pulkā svinēja dzimšanas dienu. Svinības norisinājās jūras kāpās - par spīti brangajam vējam draugi vēroja jūru un uz prīmusa vārīja tēju.
Teātra loma Gerda dzīvē
Man teātris vienmēr ir paticis, šķiet, ka man vairāk patīk skatīties nekā darīt teātri. “Revidents” atstāja lielu iespaidu uz mani 10 gados, es neko neapratu. Vēlāk man tā snobiski likās “Jā, teātris, tā ir lieta!”, tagad es šo snobismu esmu, paldies Dievam, atmetis. Pusaudža gados teātris man palīdzēja vieglāk un labāk izprast šo pasauli – palīdzēja disciplinēties un domāt par notiekošo. Tagad teātri skatīties ir palicis sarežģītāk.
Katrā lomā man ir bijis kas būtisks, tu darbojies ar sevi, atklāj vai meklē kaut ko sevī. Tu īsti nevari normāli padzert kafiju pa dienu, neaizdomājoties par lomu vai profesiju. Manā gadījumā visas lomas man laikam ir bijušas ļoti būtiskas. Aktiera profesija jau ir ļoti skaista un nežēlīga reizē, skaistums ir tas, kas visus vilina. Nežēlība parādās kad ieraugi, cik daudz darba ir jāiegulda un jāstrādā, bet to jau saprot, tikai tad, kad sāk darīt.
04 contact
Ceļojuma otrā daļa - ekskluzīvs ieskats teātra aizkulisēs un intervija vēsturiskā ielā
Pēc klusās un mierīgās Jūrmalas apciemojuma galvaspilsēta šķiet īpaši darbīga un steidzīga. Mūsu ceļš ved pa Brīvības ielu, tad nedaudz nogriežoties pa kreisi turpinām kustību Miera ielas diagonālē. Iepretīm Rīgas Dzemdību namam atrodas Jaunā Rīgas teātra ēka, kuru iestādes darbinieki par savām pagaidu mājām dēvē sesto gadu. Tomēr drīzumā gaidāmas vērienīgas pārmiņas - Jaunais Rīgas teātris 2024. gada pavasarī pārcelsies uz pārbūvēto senatnējo mājvietu Lāčplēša ielā.
Ekspresintervijā ar Gerdu uzzinājām par viņa ceļu uz teātra pasauli, iegūto piererdzi un skatuves praksi, kā arī vaicājām par jauno teātra mīļu entuziasmu.
Kurā brīdī Tu saprati, ka kļūsi par aktieri?
Iestājos režijā Sanktpēterburgā, bet neaizbraucu mācīties. Mans draugs Kirils Ēcis pierunāja stāties aktieros, tad joka pēc iestājos un izmācījos, un šis joks izvērtās lielā nopietnībā. Vai man ir bijis klikšķis, ka šī ir tā īstā profesija? Nē, domāju, ka tāda nav, un, iespējams, kādā brīdī izdomāšu darīt ko citu ar teātri nesaistītu. Akmenī tas nav kalts, nevar zināt, kā dzīve iegrozīsies.
Pirmo reizi JRT apmeklēji desmit gadu vecumā, skatoties izrādi "Revidents", bet vidusskolā biji regulārs teātra apmeklētājs. Kā tu nonāci līdz aktiera profesijai?
Man teātris vienmēr ir paticis. “Revidents” atstāja lielu iespaidu, toreiz neko nesapratu. Vēlāk snobiski šķita “Jā, teātris, tā ir lieta!”, tagad šo snobismu esmu, paldies Dievam, atmetis. Pusaudža gados teātris palīdzēja vieglāk un labāk izprast šo pasauli – disciplinēties un domāt par notiekošo. Tagad teātri skatīties ir palicis sarežģītāk.
Kāpēc?
Šobrīd, skatoties teātri, uzreiz mēģinu to analizēt profesionāli.
Kādas bija sajūtas esot pirmo reizi uz JRT skatuves 2018. gadā?
Tas bija šausmīgi baisi, bija milzīgs stress, patiesībā tāds stress ir vēl joprojām. Toreiz tas bija ļoti skaisti, mēs ar kursabiedriem atcerēsimies to mūžīgi. Kad beidzām akadēmiju, paši uzprasījāmies teātrim un izlaiduma dienā skatītājiem nospēlējām “Kalpa zēna vasaru”. Izrāde nebija spēlēta četrus gadus, un toreiz nospēlējām pat kādas četras izrādes. To atceros ar lielu sentimentu, bet vispār kāpt uz skatuves ir ļoti nepatīkami. Pēc tam būt uz skatuves kļūst patīkami, bet tas pats brīdis pirms uznākšanas ir briesmīgs. Domāju, ka nevienu nekad neaģitēšu mācīties par aktieri, labāk dzīvē darīt ko saudzīgāku pret sevi.
Tieši šī iemesla dēļ es apbrīnoju aktierus. Kā ir ar teksta mācīšanos?
Es arī apbrīnoju! Teksts no galvas ir pats mazākais, aktieris uz skatuves nenodarbojas ar teksta runāšanu, tur darbojas enerģija, zemapziņa. Teksts ir tāda saulīte, kas atstarojas no ūdens virsmas, bet, tas, ko dara aktieris, ir kā zem ūdens, un skatītājs to vienkārši jūt. Tur arī ir tas teātra brīnums! Teksta mācīšanās tiešām ir mazākā problēma!
Ko darīt, ja uz skatuves aizmirst tekstu?
Pats, pats, svarīgākais uz skatuves ir partneris. Kad sakāmais aizmirstas, ieslēdzas adrenalīns. Vienreiz tā aizspēlējos un sāku improvizēt tekstus, un runāju ilgāk, jo negribēju iet prom no skatuves. Teksta aizmiršanas brīdī ir šoks, liekas, ka tas ilgst desmit minūtes, bet patiesībā neviens pat nav pamanījis. Tu sāc saviem vārdiem mēģināt tikt laukā no situācijas, galvenais ir runāt kaut ko un tad jau nokļūsi atpakaļ uz trases. Šī profesija nav par tekstu, tai ir lielākas, garīgas funkcijas.
Kāda tev līdz šim ir bijusi izaicinošākā loma?
Katrā lomā man ir bijis kas būtisks, tu darbojies ar sevi, atklāj vai meklē kaut ko sevī. Īsti nevari normāli padzert kafiju pa dienu, neaizdomājoties par lomu vai profesiju. Manā gadījumā visas lomas man laikam ir bijušas ļoti būtiskas.
2023. gada pavasarī Ēnu dienās Tev bija visai liels ēnu skaits. Kā Tu skaidrotu šādu interesi?
Aktiera profesija jau ir ļoti skaista un nežēlīga reizē. Skaistums visus vilina. Nežēlība parādās, kad ieraugi, cik daudz darba ir jāiegulda un jāstrādā, bet to jau saprot tikai tad, kad sāk darīt.
Vēl Gerdu aicinām uz rēbusu par dažādām teātra izrādēm. Pēc kopīgās viesošanās Jaunajā Rīgas teātrī raitā solī dodamies Miera ielas virzienā, kas pārsimt metru attālumā satiek Aristida Briāna ielu. 19. gadsimtā tā kartēs meklējama kā Blieķu iela, bet 20. gs. 30. gados pārsaukta A. Briāna vārdā, godinot Francijas premjerministru, kurš 1921. gada 26. janvārī parakstīja Antantes valstu vēstuli, atzīstot Latvijas Republikas de iure neatkarību. Pēcāk okupāciju spēki dažādi locīja ielas vārdu, līdz 20. gs. 90. gados tā visupirms ieguva vēsturisko nosaukumu, bet pāris gadus vēlāk - atguva A. Briāna vārdu.
Garām slīdot fon Stricka villai un par Japānas vēstnieka Latvijā rezidenci kļuvušajam Maikapara namam, Gerds atklāj naudas vērtību, savu sapņu brīvdienu un lomu, kuru ļoti vēlētos spēlēt.